tc blogs

Molotova futbols

Izdomājuši kaut kādi crazy adrenalīna narkomāni.

Spēlē piedalās divas komandas ar līdzīgu spēlētāju skaitu.

Noteikumi aptuveni līdzīgi parastam futbolam, tikai sodu gandrīz nav. Vārti sastāv no divām pagalēm.
Ir labi iesist golu, bet ne obligāti. Svarīgi ir tikt pie bumbas un uzsist cik spēka.

Spēles ilgums. Spēle parasti ilgst 1-7 minūtes atkarībā no tā, cik veiksmīgi izvēlēta bumba.

Bumba. Ņem vecas nevajadzīgas drēbes (pieredze rāda, ka bļitkotāju bikses ir efektīvākas par parastiem palagiem vai dvieļiem), satin ciešā kamolā un notin ar drāti maksimāli cieši. Iespējams labāku rezultātu panākt veicot šo pasākumu divos slāņos, izveidojot bumbu, kas pēc izmēriem aptuveni atbilst futbola bumbai. Bumbu dāsni salej ar dīzeļdegvielu (soļarku).

Spēlētāji. Pārsvarā iereibuši, ar noslieci uz pašiznīcināšanos un vienaldzīgumu par drēbēm un to izskatu pēc mača.

Spēles gaita. Bumba tiek aizdedzināta. Pagaida, kamēr tā kārtīgi iedegas un tad ar bļāvienu: "eu vācamies malā" tā komanda, kurai nav bumba jūk uz visām malām, otras spēlētājs no visa spēka teš vārtu virzienā. Ugunij pienāk papildus skābeklis un bumba arvien vairāk uzliesmo atstādama aiz sevis gaisā uguns asti. Tālāk viss kā parastā futbolā.

Rezultāts. Nav galvenais, galvenais ir pamatīgi izsmieties un pāris reizes uztest. Adrenalīns un prieks garantēts.

Nevienam šo spēlēt neisaku, ja mēģiniet, vainojiet sevi.

Pāris bildes (cerams, ka vairs nav problēmu):

Kā papildus bonuss vakardienas izdarībām nāk mans sapnis, ka laptopam tomēr ir floppy draivs, kuru es neesmu pamaniijis. Nu ja, turpat jau zem USB bija.

Tagad no rīta gan atkal kaut kur pazudis.

Nolēmu pārinstalēt savu mājas stacionāro datoru, ko izmantoju kā HTPC

Zirdziņš gan nav jaudīgs, aizpērnais atlons 2600XP, kas reāli ir 1,9 ghz. Pietiekami jauki atskaņo 720p materiālu, ja saprātīgi saliek kodekus. Nolēmu, ka ja jau HTPC, tad vajadzētu uzlikt XP Media center edition. Ne tamdēļ, ka gribētos autmātisko DVD atskaņošanu, tos ieliekot, ar iebūvēto media playeri, bet gan tamdēļ, ka tas solās labāk saprasties ar manu nulle iegādāto XBOX 360.

Pirmā jautrība bija iedabūt 800 mb 700 mb matricā, tur zinoši ļaudis ieteica vērsties pēc palīdzības pie nLite

No 800 Mb pāri palika nedaudz virs 400. Viss it kā skaisti sataisīts, bet setups visu laiku uzkārās lāgā pat nesākoties, eksperti pabakstīja un pačakarēja bios-u, nekur tālu netika un aiztinās mājup. Nolēmu, ka tai jābūt kādai Hardwares nesaderībai un izrāvu ārā pēdējo ielikto komponenti - ramu. Ne čiku ne grabu nodega PSU. Kapēc nezinu, nācās pirk jaunu, nolēmu, ka katram mākonītim ir sudraba malinja un nopirku supersilent (kas ir tikpat skaļš kā parastais).

Pēc neliela čakara ar dzelžiem, noskaidrošanas, ka aizejot viņsaulē PSU ir paņēmis kompānijā veco ramu, bet par laimi ir saudzējis videokarti, man sāk instalēties XP MCE. 

Protams, ka epopeja nevar beigties tik vienkārši, pēkšņi instalācija man paziņo, ielieciet satas draiveru disketi, kas gadiem nav ņemta ārā no diskešu iekārtas. Spied enter cik gribi, nekas nemainās. Nedaudz kritu panikā, jo floppy ir tikai stacionārajam kompim. Galvā izveidoju sarakstu ar ģeogrāfiski vistuvākajiem cilvēkiem, kam ir internets un floppy un kur varētu izraut tukšu disketi (atceros pamatskolu...)

 Un tad virs galvas parādījās spuldzīte (kā multfilmās) un atminējos, ka nLite spēj integrēt draiverus. Sameklēju tīklā jaunākos, pieliku instalācijai (papildu 0,3 MB :) un iecepu. Nedaudz baiļojos pie setupa sākuma, bet nolēmu nespiest F6, lai instalētu trešās partijas sata kontrolētāju, bet cerēju, ka viss notiks pats no sevis.

Un notika ar - tagad sēžu pie svaiga MCE, jāsāk tikai instalēt.

fail-safe defaulti manam maajas datoraam ljauj failot safely

Viņdien sāku domāt par to, kāpēc cilvēki (arī es) tērē to bargo naudu un pērk ipod-us.

Piemēram, es to izdarīju skaņas kvalitātes dēļ. Draudzenes nano ar manām senheisser ausīm izklausījās galvas tiesu pārāks par manu veco archos-u. Un tā kā mans 20 gb archoss bija pilns ar mūziku un 30 gb nelikās pietiekams apgreids, parāvu resnulīti 80nieku. 

Kāpēc to dara citi? Kvalitāte/stils/statusa simbols/ērtums/savietojamība būtu mana atbilde.

Kvalitāte.

Subjektīvi man šķiet, ka ipods izskatās kvalitatīvs. Tā nav lētā ķīniešu plastmasa, ir izmantoti kvalitatīvi materiāli, lai aparātiņam piedotu solīduma devu.

Stils/Statusa simbols

Apple is in. Gan ipodi, gan imaci, gan macbooki, gan tuvojošies iphoni ir moderni. Tie ir askētiski vienkārši, apple baltajā un klasiski melnajā. Nu tagad arī katrā varavīksnes krāsā ar nano un shuffle. Un ja tu vari tādu sev nopirk, tad tu esi varen kruts. Katrs sev tādu grib. Hei, es ar tādu gribu! 

Ērtums

Tas ir makten ērts [ergonomisks] lietošanā. Es gan esmu strādājis tikai ar nano un ar video, bet man šķiet, ka 95% apple produktu izceļas ar to, ka ir ērti un vienkārši. Sākumā gan ir jāpārslēdzas no windows domāšanas - folderiem un failiem, bet kad tas ir sanācis, tas tīri labi apmierina.

 Savietojamība

Un te es nonāku pie tā, kāpēc es vispār šo te rakstu. Mana lielākā sajūsma lietojot ipod ir mihihilzīgais apple un neapple papildaprīkojuma klāsts. Manā īpašumā ir Blaupunkt mašīnas galvas adapters, kurš kontrolē ipod no mašīnas maģa pogām. Manā īpašumā pirms ziemas nonāca ūdens necaurlaidīga auduma bezvadu pults, lai braukājot ar dēli un klausoties 6000 dziesmu shaflu varētu crapu paslēgt tālāk. Un mans pēdējais ieguvums ir modinātājpulkstenis ar ipod doku, kas pulksten 8:30 katru rītu ieslēdz ipodu un modina mani ar foršām skaņām, nevis ar pīkstieniem. Vienīgais mīnuss - tālvadības pults, kas ļauj nosnoozot un čučēt tālāk :)  Un tā kā ipod ir pasaulē populārākais mp3 atskaņotājs, tad šķiet, ka viss ies tikai uz augšu. Ceram un gaidam uz slotu ar ipod doku, kas vibrēs un caur kauliem nodos skaņas tavai vidusausij. Un ja veel lidos...

Smaids līdz ausīm

Stomatologi var atslābt, šis nebūs ieraksts par zobu kvalitāti vai kariesa apkarošanas metodēm.

Par homo consumeris uzvedību bara ietekmē  

Gaidas. Viendien autors gāja lielveikalā un pretī nāk vienkārši starojošs džeks - smaids līdz ausīm, nesdams rokā putekļusūcēju. Putekļusūcēju! Tas būtu saprotams - tur Electrolux robots vai vismaz Roomba, bet ņifiga, kaut kāds crappy LG. Bet šis eksemplārs bija licis lielas gaidas nomainot savu padomju laika putekļusūcēju "Čaika" uz jauno, moderno LG! Tās ir homo consumeris gaidas, ka viņa jauniegūtais medījums izrādīsies varen labs un saimniecībā vai privātajā dzīvē noderīgs(-āks) rīks.

Pirmie lielākie pirkumi, eiforija, smaids līdz ausīm, totālākais kaifs, homo consumeris atnāk mājās un stundām čakarējies ar savu jauno gadgetu (jauno putekļusūcēju!). Ar katru nākamo nozīmīgo un izmeklēto gadgetu ir arvien pliekanāk un pliekanāk. Tomēr homo consumeris turpina meklēt to pirmo kaifu (fix) un turpina pirkt bieži nevajadzīgas un nekam neizmantojamas lietas cerībā atrast to pirmo reizi, to pirmo putekļusūcēju. Un ja vēl nāk klāt atlaides...

Lielisks darījums. Uzskatāmi tas atspoguļojās nesen noritējušajās Trakajās dienās. Autors piekrīt, ka tur iespējams varēja dabūt dažādas vērtīgas un saimniecībā noderīgas lietas, bet viss triks slēpjas tajā, ka tu nopērc 1 derīgu un 3 nevisai vajadzīgas lietas tikai tāpēc, ka tās ir lētas. Un atkal ir smaids līdz ausīm, eiforija. Cita veida eiforija - "Tu iedomājies, ikdienā šitais krāms maksā 20, bet es viņu pa 4.99 paņēmu. Pie tam izrāvu vienai stulbai krievuškai taisni zem deguna." Tas nekas, ka ne homo consumeris, ne stulbajai krievuškai tas krāms īsti nav vajadzīgs. Tā ir taupīšanas eiforija.

Vēl, vēl, vēl. Ja ir bŗīvi finansiāli līdzekļi, tad homo consumeris dodas $hoppingā. Bez jebkādām atlaidēm un gaidām uz lielisko pirkumu, viņš pērk ikdienišķas lietas, kas pa vienai nekādu eiforiju neradītu, bet krājoties papīra maisos eiforijas līmenis aug un viņa zemapziņā pulsē doma "Vēl, vēl, vēl..."

Tomēr ne vienmēr ir smaids līdz ausīm. Eksistē arī paģiras. Tās rodas saņemot kredītkartes rēķinu vai nākamajā dienā, pie skaidra saprāta esot , atverot maku un konstatējot iztrūkumu. Tās rodas saprotot, ka šis produkts neattaisno savas gaidas (nav pielietojams tā kā esat cerējis, vai tam ir kāds būtisks trūkums) vai vienkārši ir lieks mēsls, kuru nav kur bāzt.

Autors ar šo nemēģina nosodīt konzūmerismu, galu galā kaut kāds atalgojums par savu padarīto darbu ir jāsaņem, kāpēc lai tās nebūtu materiālas lietas. Autors lūdz aizdomāties. Vienīgais, ko autors var ieteikt - censties neiekrist masu panikā, negrābt visu uz atlaidēm "tāpēc, ka lēti"  un kārtīgi, kārtīgi izpētīt savu nākamo lielo pirkumu. "Septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez", tad iespējams noķersiet savu "pirmā putekļusūcēja" eiforiju.

 Ar cieņu,

 Jūsu Homo Consumeris