Kristofers Ševčenko

Ievads

Kādu garāku brīdi sēžu pie tukšas lapas un nevaru īsti atrast tādus ievadvārdus, kas būtu pirmā ieraksta kontekstam atbilstoši un tajā pašā laikā tādi, kas mani arī stilistiski apmierina (mani nereti ir grūti apmierināt stilistiski). Un es te tiešām domāju burtiski vārdus – tos dažus pašus pirmos, kuriem jābūt pareiziem, jo pirmie ir tikai vienu reizi. Tāpēc sāku tā, kā sāku, un ceru, ka piedosiet, ka sanāca tā, kā sanāca.

Pirms ķeros klāt pašam ierakstam (kurš, kā sāk izlikties, būs īsāks par savu ievadu), gribu darīt zināmu, ka jūtu īpašu atbildību un spiedienu, lai piegādātu savam gala lietotājam patiesi kvalitatīvu produktu. Parasti tas gan beidzas ar absolūtu vilšanos. Esmu brīdinājis.

Ieraksts būs, kā redzams pēc tā kategorijas, par kaut ko, kas atgadījās ar mani manā ikdienā (pie kam šoreiz šis vārds nepretendē uz tajā it kā iebūvēto periodiskumu un rutīnu, bet vairāk ar kaut ko, kas ar mani gluži vienkāši ir atgadījies). Tā kā es dziļi respektēju bloga formātu un tā saimnieka/-u ideju, to būvējot, atļāvos arī mazliet laika veltīt literatūras par aprakstāmo tēmu izpētei. Neko baigi jaunu gan neuzzināju (lai neteiktu, ka neko jaunu neuzzināju).

Un tātad...

Defragmentācija

Gluži nesen ienāca prātā doma mazliet apkopt savu māju stacionāro datoru, tajā skaitā ielikt šo un to jaunu viņam vēderā. Bet par to ielikšanu tad kādu citu reizi (par ko gan uzreiz saku, ka šaubos). Apkopšanas plānā potenciāli ietilipinājās arī operētājsistēmas pārinstalēšana (bet kategoriski NE uz svaigi smirdīgo Perētājsistēmu). Lai nu kā, es to domu izmetu miskastē, saistībā ar negaidīti dzimušo ideju par sen nedarīto draudzeni Defragmentāciju (kā var iedomāties, angliski te būtu ļoti smieklīgs puns iznācis, bet latviski izklausās pēc suņa). Sapratu, ka jāpamoca tas cietnis tā, lai jūt, kas notiek Latvijā.

Mazliet visiem zināmas teorijas: cietais disks ir izteikti vislēnākais orgāns datora vēderā. Vislēnākais tādā izpratnē, ka viņš ir tas, kurš bremzē visu procesu. Datu nolasīšana un ierakstīšana cietajā diskā ir tas, uz ko visi citi orgāni ir spiesti gaidīt, lai varētu iet tālāk. Un tas, ka svarīgi 3 gigabaitīgi World of Warcr... ēē, sistēmas faili ir izmētāti fragmentos pa visu disku, procesam īpaši nepalīdz.

Atgriežoties pie prakses, jāpiebilst, ka es vakar ilgi un stipri domāju, kāpēc es līdz šim defragmentācijas procesam neesmu pievērsis nekādu ievērības cienīgu uzmanības devu. Pēdējo reizi defragmentēju cieto disku apmēram pirms gadiem diviem. Kad jau aizdomājas par teoriju, tad sāk likties, ka tas ir kaut kas no sērijas must-do-as-often-as-possible! Ja gribam aizsteigties notikumiem pa priekšu un sabojāt visu ieraksta jēgu, varu pačukstēt, ka (un nelasi tālāk šo rindkopu, bet lec un nākošo, ja Tevi ieraksta jēgas sabojāšana vēl neinteresē) nekādu jūtamu labumu tas defrags nedeva. Nu varbūt kompis lādējas mazliet ātrāk, bet diez vai.

Esam nonākuši līdz pašai defragmentēšanai. Es šim nolūkam nekad nelietoju kādus trešās partijas rīkus, lietoju Microsoftisko Windowsu defaulto pasākumu. Nu lūk, ieskrēju problēmā – fails uz 3,5 GB, kuram nav vietas, kur apgriezties, lai properly defragmentētos (par spīti tam, ka reāli uz diska ir brīvi ~10 GB, jo arī brīvā vieta ir fragmentēta). Un vēl tur viens uz 1,5 GB un viens uz 1 GB. Plinti, protams, krūmā netriecu, bet gan pārmetu nosauktos failus uz vienu no pārējiem cietajiem diskiem, defragmentēju disku bez viņiem, pārmetu viņus atpakaļ un defragmentēju vēlreiz. Respektīvi, jēga tam apmēram šāda: atbrīvoju visam citam no "sliktajiem" failiem vietu, sakompaktēju palikušos failus (izspiedu caurumus), iemetu failus atpakaļ (šinī brīdī laikam bija stulbi gaidīt, ka faili tiks iemesti kā veselumi lielajā baltajā pleķī brīvās vietas) un defragmentēju viņus, jo nu viņiem bija viengabalaina vieta, kur apgriezties. Kaut kā liekas, ka trešās partijas rīki šo visu būtu mācējuši paši izdarīt, bet man brīžiem nagi niez un patīk būt involvētam tādos mazliet tehniskākos par drag-n-drop procesos.

Rezultāts: cietā diska satura attēlojums no neglīti raibi sarkan-balt-zilās joslas pārtapa par vienmērīgu zili-baltu joslu. Ieguvums datora veiktspējā... diemžēl palicis nepamanīts. Tā kā, bērni, lai arī uz papīra defragmentācija izskatās kā spoža ideja, realitāte ir krietni drūmāka un nebūt ne tik rožaina. Laikam jau viss atkarājas no tā, ko mēs defragmentējam.

Uz sirdsēstiem izdzēsu pāris aplikācijas.

Šķiet, neaizsīkstošie mēstuļu plūdi, kuri katru dienu ar apskaužamu neatlaidību piedāvā man palielināt savu vīrietību, būs guvuši pār manu zemapziņu virsroku, jo vakar visai spontāni (tiesa, ar saknēm svētdienas vakarā) iegādājos sev pāris papildu collas Nokia N95 veidolā. Savu mobilo telefonu mainīšanas ciklu gan biju pamatīgi nokavējis – iepriekšējo iegādājos 2004.gada aprīlī – tobrīd sevi lieliski praksē šķita apliecinām princips "telefons reizi divos gados" (nu, tur viegls plus-mīnuss). Laikam mans nu jau bijušais kalpoja godam un neradīja nepieciešamību veikt nomaiņu. Tad nu pie visa vainoju Kārli, kurš bija tas, kas man kaut kad pagājušā gada izskaņā parādīja, ka būs, redz, pieejams tāds brīnums iekš 2007 Q1. Tad nu mēs vienojāmies slepenā N95 asinsbrālībā (labi, šeit mazliet fantāzijas no manas puses). Jāpiebilst, ka ne pirmā reize, kad mēs abi noskatām vienu un to pašu vēl nepieejamu Nokia daiktiņu. Toties pirmā reize, kad kāds no mums patiešām arī dara ko vairāk par noskatīšanu. Pagaidām nezinu Kārļa plānus šīs tēmas sakarā, oficiālu komentāru neesmu prasījis (varbūt viņam jau ir?).

Mazliet par telefonu? Varbūt neizplūdīšu tehnisko parametru izklāstā – to galu galā katrs pats var ļoti veikli uzmeklēt kaut vai ar māsas Google palīdzību, ja roka neceļas atvērt Nokia lapu. Man vienīgi no tā visa kaut kā ļoti atmiņā ieķērusies mārketinga frāze "DVD-quality video". Es laikam to tā gluži nesauktu, bet tomēr gana labi. Piedāvāju lejupielādēt video un apskatīt 5 megapixeļu foto (neesmu nekāds fotogrāfs, kur nu stilists, tāpēc nesūdzēties par modeļa pozu, grimu vai apgaismojumu).

Ar to es īstenībā gribēju arī beigt, par pašu telefonu nemaz tā īsti nesācis. Kaut kāds IT šajā visā, es ceru, bija. Vai no tā visa ir kāda mācība gūstama? Varbūt tāda: ja Tev ir sūdīga diena, aizej nopērc collas par pustūkstoti, un saule uzspīdēs spožāk! Tā kā man vakar nebija īpaši sūdīga diena, tad es visu laiku biju kā viegli appīpējies.

P.S. Ak, jā, bija arī gļuks! Ik pa laikam vakar aparāts nobļaustījās, ka (parafrāzējot) "nevar autorizēt SIM karti". Nomierināšu – tur man pašam rokas/pirksti bija līki – biju ielicis SIM mazliet šķībi. :) Sajutos kā jūzeris... 

P.P.S. Ar šo es arī apņemos savus turpmākos ierakstus censties vienmēr pabeigt ar kādu mācību. Lai jautrāk.

Bez gariem ievadiem par ilgu nerakstīšanu. Elvis ir sasparojies, es kaut ko piebubināšu klāt. Raksts tapis pabrīvā mēlē vilcienā, posted later no vietas, kur interneta izmaksas ir patīkamākas.

Kopš pāris mēnešus atpakaļ atjaunināju firmware savam N95 briesmonītim, baigi responsīvs ir kļuvis iebūvētais GPS pasākums. Pirms tam uz viņu bija ļooti ilgi jāgaida un viņš bija šausmīgi tricelīgs un rādīt gribēja visādu sviestu. Pareizu jau, bet ļoti svārstīgu un ne gluži precīzu sviestu. Tagad strādā kā zelta gabaliņš - ļoti ātrs un ļoti precīzs (nu, labi, kad no Ogres ar vilcienu braucu, Google Maps satelītfoto režīmā ciešā tuvinājumā man teica, ka es mazliet lēkāju no viena sliežu ceļa uz otru, lai gan īsti realitātē to novērot nevarēja). Es neesmu GPS eksperts, ne tuvu, bet liekas, ka keksi savā patchā vienkārši ir mazliet piezemējuši satelītu uzticamības thresholdu - tas par responsivitāti un arī precizitāti būtībā, jo, ja mums ir zemāks thresholds, mums ir vairāk uzticamu satelītu, tātad vieglāk tri(un vairāk)angulēt. Bet šito pieņēmumu gan es izvilku no pakaļas.

Ārkārtīgi GPS lietojamību nākas novērtēt tieši tagad, kad dzīvojos pāra dienas pa svešām zemēm, kur topoloģija nav tik spoži apgūta, kā tēvzemē. Uzinstalētais Google Maps arī ir vienkārši lielisks rīks. Visvairāk novērtēju to, ka viņš principā cacho pilnīgi visu. Lasīt - nav jāmaksā tie 2 (vai 4?) lati kvadrātmetrā par GPRS, bet gan, ko vienreiz ielādēju, vēl pa Rīgu dzīvodamies, tuvās nākotnes apkārtni pētīdams, to viņš otru reizi nekačā (to nevar teikt par iebūvēto Nokia softu).

Nu, jā - esmu aizmucis uz tām pāra dienām no tēvzemes, smelties rietumu gudrības un dalīties savās austrumu gudrībās ar šejieniešiem. Tēlaini izsakoties - čubinu klientu. Esmu angliski runājošā zemē, kur tronī sēž karaliene un ir atkal par ko parunāt par princeses Diānas leģendu. Šajā zemē man patīk lielos vilcienos viss, jo īpaši lieli un mazi vilcieni. Galvaspilsētu gan nav izdevies aplūkot, bet arī nealkstu. Principā, lai gan nav tā, ka es grasītos, bet šeit varētu arī apmesties uz dzīvi. Ļoti simpātiska pasaulīte uz salas. Gandrīz var arī saprast, ko puse no vietējiem ļaudīm saka.

Vārdu sakot, ar mani viss ir bumbās, kā jums?