Stimulus by Leadership
Suppose President Obama asked citizens to exercise more, smoke less, and eat healthier foods to reduce healthcare costs. And let's say he was frank about telling us we have no choice because there isn't enough money to keep going the way things are going. Would citizens respond?
I think so. One of the frustrations people have with the current economic downturn is feeling they are helpless to do anything about it. We are told by the media that only the government is big enough to fix our problems. I think people would feel happier knowing that exercising and eating broccoli was part of something larger than their own health.
Or suppose the president asked the citizens who still have money to spend a bit more freely to stimulate the economy. Suppose Obama explained that our only two choices are that the government taxes us and spends the money inefficiently or citizens spend more of their own money than they would normally spend, buying things they actually want, and it adds up to the same thing. Would the citizens who still have extra money respond?
I think they would. Again, it would feel like you were doing something patriotic to help the country, and as a bonus you would get some new stuff.
Suppose President Obama ordered the power companies to make one change in policy. Not only would they credit the bills of customers who have solar panels on the roof when they generate more power than they use, as is the current situation, but they would actually pay customers cash for any energy created beyond the limit of their own monthly bill. That would make any home with a Southern exposure a potential generator of electricity. The President could ask citizens to invest in solar panels, as an act of patriotism, knowing the payoff would take years, but the collective benefit to the country would be great. It would stimulate the economy, create jobs, and drive down the cost of solar panels. And your neighbors could see your new solar panels and know you were doing your part.
What would stop Obama from asking the citizens to contribute in these ways?
Vai nebūtu jauki, ja politikāņi šitā rīkotos?
Oriģināls šeit: http://dilbert.com/blog/entry/stimulus_by_leadership/.
]]>Elvis paģērēja, lai es uzrakstu par vienu konkrētu itemu no zemāk atrodamā saraksta, bet es ar tādiem niekiem neņemos, tāpēc arī saraksts ("hence, a list"). Saraksta punktus vienojošais elements it kā ir dzīve birojā, vienīgi varbūt mazliet vairāk tā kā tieši no mana skatpunkta. Nu jā, un, kā jau birojā, no darba tur nav ne miņas.
Lielos vilcienos savus secinājumus par zemi, kurā pēc 10 gadiem atgriezos un baudīju nu jau kā (khm,khm) pieaudzis cilvēks, var izteikt aptuveni tā, kāds ir nākošais un pēdējais šī ieraksta teikums.
Šitas amerikāniskais dzīvesveids un sociālā shēma man vispār gluži labi patīk.
]]>Mazliet par telefonu? Varbūt neizplūdīšu tehnisko parametru izklāstā – to galu galā katrs pats var ļoti veikli uzmeklēt kaut vai ar māsas Google palīdzību, ja roka neceļas atvērt Nokia lapu. Man vienīgi no tā visa kaut kā ļoti atmiņā ieķērusies mārketinga frāze "DVD-quality video". Es laikam to tā gluži nesauktu, bet tomēr gana labi. Piedāvāju lejupielādēt video un apskatīt 5 megapixeļu foto (neesmu nekāds fotogrāfs, kur nu stilists, tāpēc nesūdzēties par modeļa pozu, grimu vai apgaismojumu).
Ar to es īstenībā gribēju arī beigt, par pašu telefonu nemaz tā īsti nesācis. Kaut kāds IT šajā visā, es ceru, bija. Vai no tā visa ir kāda mācība gūstama? Varbūt tāda: ja Tev ir sūdīga diena, aizej nopērc collas par pustūkstoti, un saule uzspīdēs spožāk! Tā kā man vakar nebija īpaši sūdīga diena, tad es visu laiku biju kā viegli appīpējies.
P.S. Ak, jā, bija arī gļuks! Ik pa laikam vakar aparāts nobļaustījās, ka (parafrāzējot) "nevar autorizēt SIM karti". Nomierināšu – tur man pašam rokas/pirksti bija līki – biju ielicis SIM mazliet šķībi. :) Sajutos kā jūzeris...
P.P.S. Ar šo es arī apņemos savus turpmākos ierakstus censties vienmēr pabeigt ar kādu mācību. Lai jautrāk.
]]>Kādu garāku brīdi sēžu pie tukšas lapas un nevaru īsti atrast tādus ievadvārdus, kas būtu pirmā ieraksta kontekstam atbilstoši un tajā pašā laikā tādi, kas mani arī stilistiski apmierina (mani nereti ir grūti apmierināt stilistiski). Un es te tiešām domāju burtiski vārdus – tos dažus pašus pirmos, kuriem jābūt pareiziem, jo pirmie ir tikai vienu reizi. Tāpēc sāku tā, kā sāku, un ceru, ka piedosiet, ka sanāca tā, kā sanāca.
Pirms ķeros klāt pašam ierakstam (kurš, kā sāk izlikties, būs īsāks par savu ievadu), gribu darīt zināmu, ka jūtu īpašu atbildību un spiedienu, lai piegādātu savam gala lietotājam patiesi kvalitatīvu produktu. Parasti tas gan beidzas ar absolūtu vilšanos. Esmu brīdinājis.
Ieraksts būs, kā redzams pēc tā kategorijas, par kaut ko, kas atgadījās ar mani manā ikdienā (pie kam šoreiz šis vārds nepretendē uz tajā it kā iebūvēto periodiskumu un rutīnu, bet vairāk ar kaut ko, kas ar mani gluži vienkāši ir atgadījies). Tā kā es dziļi respektēju bloga formātu un tā saimnieka/-u ideju, to būvējot, atļāvos arī mazliet laika veltīt literatūras par aprakstāmo tēmu izpētei. Neko baigi jaunu gan neuzzināju (lai neteiktu, ka neko jaunu neuzzināju).
Un tātad...
Gluži nesen ienāca prātā doma mazliet apkopt savu māju stacionāro datoru, tajā skaitā ielikt šo un to jaunu viņam vēderā. Bet par to ielikšanu tad kādu citu reizi (par ko gan uzreiz saku, ka šaubos). Apkopšanas plānā potenciāli ietilipinājās arī operētājsistēmas pārinstalēšana (bet kategoriski NE uz svaigi smirdīgo Perētājsistēmu). Lai nu kā, es to domu izmetu miskastē, saistībā ar negaidīti dzimušo ideju par sen nedarīto draudzeni Defragmentāciju (kā var iedomāties, angliski te būtu ļoti smieklīgs puns iznācis, bet latviski izklausās pēc suņa). Sapratu, ka jāpamoca tas cietnis tā, lai jūt, kas notiek Latvijā.
Mazliet visiem zināmas teorijas: cietais disks ir izteikti vislēnākais orgāns datora vēderā. Vislēnākais tādā izpratnē, ka viņš ir tas, kurš bremzē visu procesu. Datu nolasīšana un ierakstīšana cietajā diskā ir tas, uz ko visi citi orgāni ir spiesti gaidīt, lai varētu iet tālāk. Un tas, ka svarīgi 3 gigabaitīgi World of Warcr... ēē, sistēmas faili ir izmētāti fragmentos pa visu disku, procesam īpaši nepalīdz.
Atgriežoties pie prakses, jāpiebilst, ka es vakar ilgi un stipri domāju, kāpēc es līdz šim defragmentācijas procesam neesmu pievērsis nekādu ievērības cienīgu uzmanības devu. Pēdējo reizi defragmentēju cieto disku apmēram pirms gadiem diviem. Kad jau aizdomājas par teoriju, tad sāk likties, ka tas ir kaut kas no sērijas must-do-as-often-as-possible! Ja gribam aizsteigties notikumiem pa priekšu un sabojāt visu ieraksta jēgu, varu pačukstēt, ka (un nelasi tālāk šo rindkopu, bet lec un nākošo, ja Tevi ieraksta jēgas sabojāšana vēl neinteresē) nekādu jūtamu labumu tas defrags nedeva. Nu varbūt kompis lādējas mazliet ātrāk, bet diez vai.
Esam nonākuši līdz pašai defragmentēšanai. Es šim nolūkam nekad nelietoju kādus trešās partijas rīkus, lietoju Microsoftisko Windowsu defaulto pasākumu. Nu lūk, ieskrēju problēmā – fails uz 3,5 GB, kuram nav vietas, kur apgriezties, lai properly defragmentētos (par spīti tam, ka reāli uz diska ir brīvi ~10 GB, jo arī brīvā vieta ir fragmentēta). Un vēl tur viens uz 1,5 GB un viens uz 1 GB. Plinti, protams, krūmā netriecu, bet gan pārmetu nosauktos failus uz vienu no pārējiem cietajiem diskiem, defragmentēju disku bez viņiem, pārmetu viņus atpakaļ un defragmentēju vēlreiz. Respektīvi, jēga tam apmēram šāda: atbrīvoju visam citam no "sliktajiem" failiem vietu, sakompaktēju palikušos failus (izspiedu caurumus), iemetu failus atpakaļ (šinī brīdī laikam bija stulbi gaidīt, ka faili tiks iemesti kā veselumi lielajā baltajā pleķī brīvās vietas) un defragmentēju viņus, jo nu viņiem bija viengabalaina vieta, kur apgriezties. Kaut kā liekas, ka trešās partijas rīki šo visu būtu mācējuši paši izdarīt, bet man brīžiem nagi niez un patīk būt involvētam tādos mazliet tehniskākos par drag-n-drop procesos.
Rezultāts: cietā diska satura attēlojums no neglīti raibi sarkan-balt-zilās joslas pārtapa par vienmērīgu zili-baltu joslu. Ieguvums datora veiktspējā... diemžēl palicis nepamanīts. Tā kā, bērni, lai arī uz papīra defragmentācija izskatās kā spoža ideja, realitāte ir krietni drūmāka un nebūt ne tik rožaina. Laikam jau viss atkarājas no tā, ko mēs defragmentējam.
Uz sirdsēstiem izdzēsu pāris aplikācijas.
]]>
