PART 3 - 29.jūnijs continued

Ir kārtējais rīts, kad nesenā laika joslu straujā nomaiņa manu miegu neietekmē labvēlīgi. Vismaz šoreiz esmu pamodies plkst. 5:00 nevis 2:00. Pieļauju, ka pie šī uzlabojuma mazliet vainīgas vakar kopā ar Stīvenu lietotās alus glāzes. Jebkurā gadījumā - pārmaiņa ir patīkama. Izmantošu šo papildus "iegūto" laiku, lai mazliet paturpinātu savu stāstu, jo Kārlis jau ir kļuvis nepacietīgs.

Paliku es pie tā, ka kļuvu iesaistīts visai ilga rakstura lidojumā pāri pus-pasaulei lidmašīnā, kas no iekšpuses pārmaiņas pēc neatgādina lidojošu Rīgas tramvaju (labi, salīdzinājums varbūt gluži nebija godīgs pret Boinkiem, bet sue me). Interesants novērojums - atšķirībā no Eiropas aviolīnijām, šajā (vismaz šajā lidmašīnā) pasažierus apkalpojošais personāls nesastāvēja no pievilcīgām jaunām dāmām un jauniem netradicionālas orientācijas džentelmeņiem. Tā vietā tika piedāvātas sievietes, kurām tuvojas pusmūžs un kurām patīk daudz tarkšķēt. Labi, viņas man deva dzert un ēst, par to paldies. Vēl no hailaitiem no lidmašīnas - netālu sēdēja pajauns aziatiskas izcelsmes amerikāņu puika, kam šķita, ka viņam vajag novilkt apavus un atbrīvot apkārtējo apbrīnam savas smirdīgās zeķes. Bet nu lielos vilcienos (un mazos autobusos) tas viss bija nogurdinošs padsmit stundu ilgs pasākums, kura galā mani sagaidīja nevis atsvaidzinošs vakars un mīksta gulta, bet fizisko un garīgo izturību izaicinoša Portlendas Oregonā priekšpusdiena ar gaisa temperatūru 35 grādi pēc Celsija. Starp lietām, kas mani šajā priekšpusdienā vēl sagaidīja, bija patīkams (ļoti?) ātrs brauciens taksometrā, kura šoferītis bija ļoti kolorīta melnas ādas krāsas persona baltā no Diddy vai Kanye zagtā kostīmā un baltā žokejcepurē ar Rendijam Džeksonam zagtu seju un brillēm (un es patiešām nevaru atcerēties, vai viņam bija kaklā zelta ķēde, vai nebija..). Varētu teikt, ka viņā bija viss, ko es no taksometra vadītāja jebkad varētu un gribētu vēlēties. Savukārt, starp lietām, kas mani šajā priekšpusdienā nesagaidīja, bija mana 2 gabalu bagāža ar drēbēm un visu pārējo. Kāds kaut ko kaut kur nebija ielicis un es biju tikai viens no apmēram 30-40 ļaudīm mūsu lidmašīnā, kuri "pie lentas" palika bešā un dabūja stāvēt stundu garā rindā, lai pieteiktu bagāžas iztrūkumu. Noklepojos "Typical!" (Bred Pits, "Friends") un apstrādāju situāciju pēc "mieru, tikai mieru" metodes, kā rezultātā ar pat gandrīz labu garastāvokli padusē izkāpu no lidostas un iekāpu iepriekšaprakstītajā taksometrā, kurš mani aizvizināja uz hoteli downtownā. Norēķinājos ar Tupaku (un nopriecājos par to, cik forši ir izdalīt twenties no sava twenties žūksnīša) un ieslāju savā viesnīcā un savā istabā. Bet līdz mieram un klusumam vēl bija kripatu pagaidīt. Nometu savas trūcīgās mantas, apbruņojos ar apņēmību un pēdējām spēka rezervēm, un izgāju atpakaļ uz karstās ielas, pēc viesnīcas recepcijas meitenes padoma apgāju ap diviem stūriem un ievēlos Macy's, lai iegādātos kaut kādu apģērbu vismaz pirmajai no sekojošajām dienām, ko arī kādas stundas laikā dabūju gatavu (ar to, kā izrādījās vēlāk, bija gana - savu bagāžu viesnīcā atradu jau nākamās dienas vakarā). Tad, apmēram plkst. 17os (ja atmiņa neviļ) beidzot biju gatavs darīt visam mieru - aizvilku biezos, gaismu necaurlaidīgos aizkarus, ietinos segās un izrubījos.