Tagad te notiks tā, ka sekos vairāku ierakstu sērija par maniem pašreizējajiem piedzīvojumiem ārpus-Latvijā. Lai ieraksti runā paši, šis kalpoja kā ļoti īss ievadstāsts.
PART 1 - 28.jūnijs
Ja runājam par to (otro) dienas daļu, kas attiecās uz pašu ceļošanu, tad ši bija gluži jau nu parasta un pat prasta diena uz tai sekojošās fona. Ja soli pa solim, tad, viens, gauži garlaicīgā veidā no Ogres tiku aizvizināts līdz pat Lidostas slieksnim, kur, divi, arī pavisam garlaicīgā manierē nometu bagāžu drop-off caurumā, trīs, pie metāla detektoriem nebija pat kurpes jānovelk, četri, laiski iedzēru kafiju un apēdu dienišķo wrapu Coffee Nation'ā, pieci, iekāpu lidmašīnā, seši, izkāpu no minētās lidmašīnas Londonas LGW lidmašīnu aplokā, septiņi, jau gudrības agrāk šogad smēlies, iepirku biļeti vilcienam šoreiz automātā ar karti nevis kasē pie vīriņa, astoņi, iekāpu vilcienā uz Reading, deviņi, no tā paša vilcina arī pēc apmēram stundas Readingā izkāpu (pat nebija iespējas aizbraukt garām, jo minētā apdzīvotā vieta arī galapunkts), desmit, ar kājelēm aizripoju līdz vēl nesenās darbavietas birojam, kur ieguvu atslēgu no dzīvokļa, kur nauda guļ (jeb, precīzāk, slims Brendans uz dīvāna), uz kuru arī uzreiz, vienpadsmit, aizčāpoju, divpadsmit, izdzēru tēju un mazliet paskatījos ar vienu aci un Brendanu uz diezgan baudāmu tenisu televīzuorā, trīspadsmit, aizgāju gulēt.
PART 2 - 29.jūnijs
Šī diena jau gan izdevās mazliet aizraujošāka. Sāksim kaut vai ar to, ka cēlos pulksten trijos naktī, lai dotos uz pirmo autobusu, kas transportē cilvēkus no Readingas taisnā līnijā uz Londonas LHR lidmašīnu aploku. Pa ceļam aizsūtījis tēvam vārda dienas apsveikuma īsziņu no Anglijas, tur nonācu apmēram četros un piecdesmit, lai konstatētu, ka starp-termināļu vilciens mani uz vajadzīgo ceturto termināli aizvizinās tikai plkst. 5:37 (za to četrās minūtēs), kad mana lidmašīna startē 6:30. Nu, neko, es jau pēc tabas tāds mierīgs jaunieties - to, ka sačurāšana biksēs vai sabļaušana un iespārdīšana vilciena virzienā neko īpaši nemainīs, es it kā saprotu. Tāpēc sēžu un gaidu, sagaidu, iekāpju un aizbraucu. Man priekšā pie čekina ir lēn-pakaļas britu pāris ar sīko britu groziņā (vai ratiņos.. varbūt bija ratiņi), kuriem pie tam vēl vesela armija ar dīvāna izmēra somām jāiečeko. Mazliet pagriežu zobus, bet nu rezultātā pat iečekojos pulkstenī, kurā sākas boardings - 6:00. Neko nenokavēju, visur iekāpu un aizlidoju. Uz Amsterdamu, jeb, kā pie sevis galvā viņu vairākkārt pieķēru sevi saucam - The 'Dam. Tik liela jātne (sākot ar celšanos 3os) vienam smirdīgam lidojumam 45 minūšu garumā - so not worth it. Anyway, ierodos AMS lidmašīnu aplokā, aizsūtīju tēvam vārda dienas apsveikuma īsziņu no Amsteradmas, uzčāpoju uz savu nākošo geitu, lai līstu iekšā lidmašīnā uz PDX lidmašīnu aploku Portlendā, Oregonā. Rinda gandrīz nekāda, toties rindas mērķis - tikt pie "intervijas" ar kādu no vīzdegunīgajiem holandiešu pīpētājiem, kas uzdod savus kontroljautājums par iemesliem, kāpec gan man, bālam austrumeiropietim, būtu kaut kas vispār meklējams kapitālisma mekā ar trīs burtu kodēto nosaukumu USA. Jāsaka, šitā intervija bija no visām piekasīgākā - ne man uz vīzu intervija bija tāda, ne pēc tam vēlāk Portlendā pie imigrācijas būdas. Labi, apmierināju holandiešu vīzdegunīgo bābu un bīdījos uz pašu geita waiting rūmi. Sagaidīju arī savu iespēju pirmo reizi dzīvē pavizināties ar relatīvi svaigo Airbus A330 (konkrētajam aparātam pirmais lidojums 2004.gadā versus smirdīgajiem mana vecuma Boeing 757 ar savu 1982.gadu). Jāsaka, iekārtojums visai svaiga un patīkama izskata - tiešām nav tev nekāds vecs Boeings. Izlasīju sēdekļa kabatas žurnālā arī konkrētās aviolīnijas direktora slavas vārdus minētajam aparātam - esot baisi jau nu ekonomisks - 35% mazāk apēdot par vecajiem briesmoņiem.
PART 3 - 29.jūnijs continued
Ir kārtējais rīts, kad nesenā laika joslu straujā nomaiņa manu miegu neietekmē labvēlīgi. Vismaz šoreiz esmu pamodies plkst. 5:00 nevis 2:00. Pieļauju, ka pie šī uzlabojuma mazliet vainīgas vakar kopā ar Stīvenu lietotās alus glāzes. Jebkurā gadījumā - pārmaiņa ir patīkama. Izmantošu šo papildus "iegūto" laiku, lai mazliet paturpinātu savu stāstu, jo Kārlis jau ir kļuvis nepacietīgs.
Paliku es pie tā, ka kļuvu iesaistīts visai ilga rakstura lidojumā pāri pus-pasaulei lidmašīnā, kas no iekšpuses pārmaiņas pēc neatgādina lidojošu Rīgas tramvaju (labi, salīdzinājums varbūt gluži nebija godīgs pret Boinkiem, bet sue me). Interesants novērojums - atšķirībā no Eiropas aviolīnijām, šajā (vismaz šajā lidmašīnā) pasažierus apkalpojošais personāls nesastāvēja no pievilcīgām jaunām dāmām un jauniem netradicionālas orientācijas džentelmeņiem. Tā vietā tika piedāvātas sievietes, kurām tuvojas pusmūžs un kurām patīk daudz tarkšķēt. Labi, viņas man deva dzert un ēst, par to paldies. Vēl no hailaitiem no lidmašīnas - netālu sēdēja pajauns aziatiskas izcelsmes amerikāņu puika, kam šķita, ka viņam vajag novilkt apavus un atbrīvot apkārtējo apbrīnam savas smirdīgās zeķes. Bet nu lielos vilcienos (un mazos autobusos) tas viss bija nogurdinošs padsmit stundu ilgs pasākums, kura galā mani sagaidīja nevis atsvaidzinošs vakars un mīksta gulta, bet fizisko un garīgo izturību izaicinoša Portlendas Oregonā priekšpusdiena ar gaisa temperatūru 35 grādi pēc Celsija. Starp lietām, kas mani šajā priekšpusdienā vēl sagaidīja, bija patīkams (ļoti?) ātrs brauciens taksometrā, kura šoferītis bija ļoti kolorīta melnas ādas krāsas persona baltā no Diddy vai Kanye zagtā kostīmā un baltā žokejcepurē ar Rendijam Džeksonam zagtu seju un brillēm (un es patiešām nevaru atcerēties, vai viņam bija kaklā zelta ķēde, vai nebija..). Varētu teikt, ka viņā bija viss, ko es no taksometra vadītāja jebkad varētu un gribētu vēlēties. Savukārt, starp lietām, kas mani šajā priekšpusdienā nesagaidīja, bija mana 2 gabalu bagāža ar drēbēm un visu pārējo. Kāds kaut ko kaut kur nebija ielicis un es biju tikai viens no apmēram 30-40 ļaudīm mūsu lidmašīnā, kuri "pie lentas" palika bešā un dabūja stāvēt stundu garā rindā, lai pieteiktu bagāžas iztrūkumu. Noklepojos "Typical!" (Bred Pits, "Friends") un apstrādāju situāciju pēc "mieru, tikai mieru" metodes, kā rezultātā ar pat gandrīz labu garastāvokli padusē izkāpu no lidostas un iekāpu iepriekšaprakstītajā taksometrā, kurš mani aizvizināja uz hoteli downtownā. Norēķinājos ar Tupaku (un nopriecājos par to, cik forši ir izdalīt twenties no sava twenties žūksnīša) un ieslāju savā viesnīcā un savā istabā. Bet līdz mieram un klusumam vēl bija kripatu pagaidīt. Nometu savas trūcīgās mantas, apbruņojos ar apņēmību un pēdējām spēka rezervēm, un izgāju atpakaļ uz karstās ielas, pēc viesnīcas recepcijas meitenes padoma apgāju ap diviem stūriem un ievēlos Macy's, lai iegādātos kaut kādu apģērbu vismaz pirmajai no sekojošajām dienām, ko arī kādas stundas laikā dabūju gatavu (ar to, kā izrādījās vēlāk, bija gana - savu bagāžu viesnīcā atradu jau nākamās dienas vakarā). Tad, apmēram plkst. 17os (ja atmiņa neviļ) beidzot biju gatavs darīt visam mieru - aizvilku biezos, gaismu necaurlaidīgos aizkarus, ietinos segās un izrubījos.
Oh, my fucking god - Priusi te ir vienkārši everywhere! Nav otras automašīnas, kura tikpat daudz un visur rēgotos. Side note - kad Prius nav pelēks, bet ir sarkans, tēraudzils vai melns - viņš ir fucking sexy!