Kristofers Ševčenko

Ievads

Kādu garāku brīdi sēžu pie tukšas lapas un nevaru īsti atrast tādus ievadvārdus, kas būtu pirmā ieraksta kontekstam atbilstoši un tajā pašā laikā tādi, kas mani arī stilistiski apmierina (mani nereti ir grūti apmierināt stilistiski). Un es te tiešām domāju burtiski vārdus – tos dažus pašus pirmos, kuriem jābūt pareiziem, jo pirmie ir tikai vienu reizi. Tāpēc sāku tā, kā sāku, un ceru, ka piedosiet, ka sanāca tā, kā sanāca.

Pirms ķeros klāt pašam ierakstam (kurš, kā sāk izlikties, būs īsāks par savu ievadu), gribu darīt zināmu, ka jūtu īpašu atbildību un spiedienu, lai piegādātu savam gala lietotājam patiesi kvalitatīvu produktu. Parasti tas gan beidzas ar absolūtu vilšanos. Esmu brīdinājis.

Ieraksts būs, kā redzams pēc tā kategorijas, par kaut ko, kas atgadījās ar mani manā ikdienā (pie kam šoreiz šis vārds nepretendē uz tajā it kā iebūvēto periodiskumu un rutīnu, bet vairāk ar kaut ko, kas ar mani gluži vienkāši ir atgadījies). Tā kā es dziļi respektēju bloga formātu un tā saimnieka/-u ideju, to būvējot, atļāvos arī mazliet laika veltīt literatūras par aprakstāmo tēmu izpētei. Neko baigi jaunu gan neuzzināju (lai neteiktu, ka neko jaunu neuzzināju).

Un tātad...

Defragmentācija

Gluži nesen ienāca prātā doma mazliet apkopt savu māju stacionāro datoru, tajā skaitā ielikt šo un to jaunu viņam vēderā. Bet par to ielikšanu tad kādu citu reizi (par ko gan uzreiz saku, ka šaubos). Apkopšanas plānā potenciāli ietilipinājās arī operētājsistēmas pārinstalēšana (bet kategoriski NE uz svaigi smirdīgo Perētājsistēmu). Lai nu kā, es to domu izmetu miskastē, saistībā ar negaidīti dzimušo ideju par sen nedarīto draudzeni Defragmentāciju (kā var iedomāties, angliski te būtu ļoti smieklīgs puns iznācis, bet latviski izklausās pēc suņa). Sapratu, ka jāpamoca tas cietnis tā, lai jūt, kas notiek Latvijā.

Mazliet visiem zināmas teorijas: cietais disks ir izteikti vislēnākais orgāns datora vēderā. Vislēnākais tādā izpratnē, ka viņš ir tas, kurš bremzē visu procesu. Datu nolasīšana un ierakstīšana cietajā diskā ir tas, uz ko visi citi orgāni ir spiesti gaidīt, lai varētu iet tālāk. Un tas, ka svarīgi 3 gigabaitīgi World of Warcr... ēē, sistēmas faili ir izmētāti fragmentos pa visu disku, procesam īpaši nepalīdz.

Atgriežoties pie prakses, jāpiebilst, ka es vakar ilgi un stipri domāju, kāpēc es līdz šim defragmentācijas procesam neesmu pievērsis nekādu ievērības cienīgu uzmanības devu. Pēdējo reizi defragmentēju cieto disku apmēram pirms gadiem diviem. Kad jau aizdomājas par teoriju, tad sāk likties, ka tas ir kaut kas no sērijas must-do-as-often-as-possible! Ja gribam aizsteigties notikumiem pa priekšu un sabojāt visu ieraksta jēgu, varu pačukstēt, ka (un nelasi tālāk šo rindkopu, bet lec un nākošo, ja Tevi ieraksta jēgas sabojāšana vēl neinteresē) nekādu jūtamu labumu tas defrags nedeva. Nu varbūt kompis lādējas mazliet ātrāk, bet diez vai.

Esam nonākuši līdz pašai defragmentēšanai. Es šim nolūkam nekad nelietoju kādus trešās partijas rīkus, lietoju Microsoftisko Windowsu defaulto pasākumu. Nu lūk, ieskrēju problēmā – fails uz 3,5 GB, kuram nav vietas, kur apgriezties, lai properly defragmentētos (par spīti tam, ka reāli uz diska ir brīvi ~10 GB, jo arī brīvā vieta ir fragmentēta). Un vēl tur viens uz 1,5 GB un viens uz 1 GB. Plinti, protams, krūmā netriecu, bet gan pārmetu nosauktos failus uz vienu no pārējiem cietajiem diskiem, defragmentēju disku bez viņiem, pārmetu viņus atpakaļ un defragmentēju vēlreiz. Respektīvi, jēga tam apmēram šāda: atbrīvoju visam citam no "sliktajiem" failiem vietu, sakompaktēju palikušos failus (izspiedu caurumus), iemetu failus atpakaļ (šinī brīdī laikam bija stulbi gaidīt, ka faili tiks iemesti kā veselumi lielajā baltajā pleķī brīvās vietas) un defragmentēju viņus, jo nu viņiem bija viengabalaina vieta, kur apgriezties. Kaut kā liekas, ka trešās partijas rīki šo visu būtu mācējuši paši izdarīt, bet man brīžiem nagi niez un patīk būt involvētam tādos mazliet tehniskākos par drag-n-drop procesos.

Rezultāts: cietā diska satura attēlojums no neglīti raibi sarkan-balt-zilās joslas pārtapa par vienmērīgu zili-baltu joslu. Ieguvums datora veiktspējā... diemžēl palicis nepamanīts. Tā kā, bērni, lai arī uz papīra defragmentācija izskatās kā spoža ideja, realitāte ir krietni drūmāka un nebūt ne tik rožaina. Laikam jau viss atkarājas no tā, ko mēs defragmentējam.

Uz sirdsēstiem izdzēsu pāris aplikācijas.