Būšu mazliet neoriģināls un pārpostēšu kādu Scott Adams bloga ierakstu, kurš man patika.

Stimulus by Leadership

Suppose President Obama asked citizens to exercise more, smoke less, and eat healthier foods to reduce healthcare costs. And let's say he was frank about telling us we have no choice because there isn't enough money to keep going the way things are going. Would citizens respond?

I think so. One of the frustrations people have with the current economic downturn is feeling they are helpless to do anything about it. We are told by the media that only the government is big enough to fix our problems. I think people would feel happier knowing that exercising and eating broccoli was part of something larger than their own health.

Or suppose the president asked the citizens who still have money to spend a bit more freely to stimulate the economy. Suppose Obama explained that our only two choices are that the government taxes us and spends the money inefficiently or citizens spend more of their own money than they would normally spend, buying things they actually want, and it adds up to the same thing. Would the citizens who still have extra money respond?

I think they would. Again, it would feel like you were doing something patriotic to help the country, and as a bonus you would get some new stuff.

Suppose President Obama ordered the power companies to make one change in policy. Not only would they credit the bills of customers who have solar panels on the roof when they generate more power than they use, as is the current situation, but they would actually pay customers cash for any energy created beyond the limit of their own monthly bill. That would make any home with a Southern exposure a potential generator of electricity. The President could ask citizens to invest in solar panels, as an act of patriotism, knowing the payoff would take years, but the collective benefit to the country would be great. It would stimulate the economy, create jobs, and drive down the cost of solar panels. And your neighbors could see your new solar panels and know you were doing your part.

What would stop Obama from asking the citizens to contribute in these ways?

Vai nebūtu jauki, ja politikāņi šitā rīkotos?

Oriģināls šeit: http://dilbert.com/blog/entry/stimulus_by_leadership/.

Nupat nesen manai vidusskolas klasei bija neliels saskriešanās pasākums, uz kur es pats gan nebiju. Ieradušies esot bijuši 14 cilvēki (42%). Pēc pasākuma elektroniski apkārt ceļoja ekselis, kurā visiem bija iespēja iebakstīt savējo un citu kontaktinformāciju. Šorīt sanāca iedvesma sabakstīt kopā nelielu bezpersonisku statistiku par to pasākumu. Seko šādi un tādi punkti:

• Vienam cilvēkam (3%) neviens nav spējīgs uzrādīt mobilā telefona numuru. Visiem pārējiem mobilais tādā vai citādā pakāpē ir zināms.
• Sešiem cilvēkiem (18%) ar it kā zināmiem mobilā telefona numuriem, šie numuri ir statusā "izteikti veca un neskaidra informācija".
• Deviņiem cilvēkiem (27%) nav Skype accounta. Četri no tiem pārklājas ar iepriekšējā punktā aprakstīto kopu - tātad pastāv iespēja, ka kādam arī Skype ir.
• Astoņiem cilvēkiem (24%) nav zināma e-pasta adrese. No tiem pieci pārklājas ar to pašu kopu ar neskaidrajiem mobilā telefona numuriem, četri - ar kopu bez Skype.
• No tiem, kam e-pasta adrese ir zināma, 16 cilvēkiem (64%) uzrādītā e-pasta adrese beidzas ar @gmail.com. Man zināms, ka vēl vismaz trīs cilvēkiem (ieskaitot mani) arī tāda ir, tikai uzrādījuši ir citu. No gmailistiem 11 cilvēkiem (69%) adrese sākas ar vards.uzvards. No visiem kopā ar vards.uzvards e-pasta adrese sākas 16 cilvēkiem (49%; 64% no visiem ar e-pasta adresēm). Divi (6%) ir inboxi, viens (3%) ir hotmails.
• Cik zināms, precējušies ir nožēlojami četri (12%). Pieciem (15%) ir bērns vai vairāki.

Kāds ir tavs rezultāts?

Khe-khem! Mazliet pēc ilgākas pauzes atkal ierunāšos.

Elvis paģērēja, lai es uzrakstu par vienu konkrētu itemu no zemāk atrodamā saraksta, bet es ar tādiem niekiem neņemos, tāpēc arī saraksts ("hence, a list"). Saraksta punktus vienojošais elements it kā ir dzīve birojā, vienīgi varbūt mazliet vairāk tā kā tieši no mana skatpunkta. Nu jā, un, kā jau birojā, no darba tur nav ne miņas.

1. Biroja prieks. YouTube saites ir kaut kas, kas itin bieži staigā šeit pāri un šķērsām galdam no viena pie otra, pie trešā, vai pie visiem reizē ar Skype čatiņa palīdzību. Aktuālākais, šķiet, šis: (starp citu, iesaku neskatīties - visticamāk reakcija būs sejas saķeršana rokās - nu, *facepalm* moments).
   
   
   
   
2. Biroja bēda. Juris mēdz ļoti skaļi runāt pa telefonu. Man ir jau apnicis kaut ko viņam teikt. Interesanti, ka viņa skaļā balss ieslēdzas, kad viņš runā ar klientiem vai potenciāliem klientiem. Respektīvi, viņš māk runāt arī normāli. Bet tas ir reti. Starp citu, kad es viņam aizrādu, lai viņš samazina skaļumu, viņš to māk tikai uz 3 sekundēm. Šitam kāds nezinu patchu? Cirvi nepiedāvāt. Pagaidām.
   
   
3. Biroja prieks. Kaut kad pasen - vēl sēdējām Elvja dzīvoklī uz grīdas, Juris prezentēja Comedy Club skeču par gruzīnu alfabētu. Pēc tā mēs jau gulējām uz grīdas. Der ik pa laikam noskatīties. Garša nepazūd. Sorry, slinkums mācēt šito embedēt
   
   
4. Biroja bēda. Elvim ir tāda, šķiet, grūti ārstējama slimība, kura gan uznāk tā lēkjmveidīgi vairāk un reizēm par ir labie periodi, kad lēkmju nav. Izpaužas tas (ne?)kontrolējamā kājas raustīšanā un dauzīšanā (TAGAD, PIEMĒRAM). Mūsu biroja grīda lieliski radītās vibrācijas pārvada un man sajūta ir tāda, ka visu laiku 3 metru attālumā garām brauktu tramvajs. Starp citu, sākotnēji es arī tā domāju - garām pa ielu brauc smagās mašīnas. Bet sapratu, ka šai apkārtnei un ielām tas nav raksturīgi, un pavadošā klaboņa un graboņa uz ielas arī nebija dzirdama. Patch pleez!
   
   
5. Biroja prieks. Vakar pavadīju kādu laiku iekš http://icanhascheezburger.com. Archivs tur ir pagarš, tā kā ir, ko pētīt. Vārdu sakot - lolcats. Sorry, čali, ja tu nupat attapies stundu sēdējis minētajā saitā. Starp citu, šis Interwebza fad ir stipri pavecs. Ja nezināji, jūties tagad kā lūzeris.
   
   
6. Biroja bēda. Elvis izdod skaņas, Elvis liek annoying mūziku, Elvis dzied/dūc. Kā piemēram tagad. Aktuālais laikam ir rokenrola periods šodien. Elvis svilpo. What, what?
   
   
7. (6') Biroja prieks. Elvis izdod funky-groovy skaņas, Elvis liek ne-annoying mūziku, Elvis kaut ko sakarīgu dzied/dūc. Reizēm ir arī vietā un laikā.
   
   
8. Biroja bēda. Jurim ir visai izmeklēta mūzikas kolekcija. No kuras viņš mēdz izmeklēt īpaši annoying dziesmas, salikt kādas trīs no viņām playlistē, uzlikt ausis, uzgriezt skaļumu uz kaut ko, šķiet, tuvu maksimumam, un ļauj man baudīt viņa Leona Lewis, Damien Rice vai citu vēnu griezēju. Un tad viņš tav visam pa virsu vēl dūc līdzi attiecīgajām dziesmām. Dūc līdzi viņš arī jebkam citam, kas skan no kāda no datoriem.
   
   
9. Biroja prieks. Pakaļ pusdienām mēs reizumis dodamies uz Rimi, tad braucam atpakaļ un ēdam birojā, katrs savā datorā skatīdamies kādu no aktuālā ASV seriāla aktuālajām sērijām. Tas ir forši. Juris gan neskatās. Viņš droši vien iekšēji raud un viņam skauž.
   
   
10. Biroja prieks. Vienā maisā ar lolcatiem bāžamas ir visādas fotogrāfijas, kurām klāt pierakstīts kāds gaumīgs cinisks komentārs Piemērām, plašu materiālu var savākt par tēmu "man vienalga". Daži piemēri: attēls, attēls, attēls, attēls, lolcat attēls. Apņemos uz dažnedažādiem jautājumiem turmpāk pēc iespējas bieži atbildēt ar randomā izvēlētu bildi no šī saraksta.
    
    
11. Biroja whatever. Labi, izlasījāt visu? Juris tagad visus sūta Nahui.

Tāds, lūk, te man sarakstiņš. Varbūt kādu dienu būs turpinājums. Bet drīzāk jau nē. Tiekamies pēc pusgada!

Paņēmu Portland lidostas vienā no Starbucks'iem savu ierasto Americano un esmu pieparkojies uz benķīša netālu no sava geita īsu mirkli pirms lidojuma mājup pirmā posma uz Detroitu. Ja kāds jūtas tā, ka ir zināms bildes iztrūkums kopš mana iepriekšējā ieraksta par piedzīvojumiem, feel free to meet up and discuss, bet nav nekas jauns, ka man pietrūkst pacietības gari un daudz par (sa-)dzīvi rakstīt.

Lielos vilcienos savus secinājumus par zemi, kurā pēc 10 gadiem atgriezos un baudīju nu jau kā (khm,khm) pieaudzis cilvēks, var izteikt aptuveni tā, kāds ir nākošais un pēdējais šī ieraksta teikums.

Šitas amerikāniskais dzīvesveids un sociālā shēma man vispār gluži labi patīk.

Oh, my fucking god - Priusi te ir vienkārši everywhere! Nav otras automašīnas, kura tikpat daudz un visur rēgotos. Side note - kad Prius nav pelēks, bet ir sarkans, tēraudzils vai melns - viņš ir fucking sexy!

Ā, jā. Mans jaunākais mīlulis un gadžets - MacBook Pro.

PART 3 - 29.jūnijs continued

Ir kārtējais rīts, kad nesenā laika joslu straujā nomaiņa manu miegu neietekmē labvēlīgi. Vismaz šoreiz esmu pamodies plkst. 5:00 nevis 2:00. Pieļauju, ka pie šī uzlabojuma mazliet vainīgas vakar kopā ar Stīvenu lietotās alus glāzes. Jebkurā gadījumā - pārmaiņa ir patīkama. Izmantošu šo papildus "iegūto" laiku, lai mazliet paturpinātu savu stāstu, jo Kārlis jau ir kļuvis nepacietīgs.

Paliku es pie tā, ka kļuvu iesaistīts visai ilga rakstura lidojumā pāri pus-pasaulei lidmašīnā, kas no iekšpuses pārmaiņas pēc neatgādina lidojošu Rīgas tramvaju (labi, salīdzinājums varbūt gluži nebija godīgs pret Boinkiem, bet sue me). Interesants novērojums - atšķirībā no Eiropas aviolīnijām, šajā (vismaz šajā lidmašīnā) pasažierus apkalpojošais personāls nesastāvēja no pievilcīgām jaunām dāmām un jauniem netradicionālas orientācijas džentelmeņiem. Tā vietā tika piedāvātas sievietes, kurām tuvojas pusmūžs un kurām patīk daudz tarkšķēt. Labi, viņas man deva dzert un ēst, par to paldies. Vēl no hailaitiem no lidmašīnas - netālu sēdēja pajauns aziatiskas izcelsmes amerikāņu puika, kam šķita, ka viņam vajag novilkt apavus un atbrīvot apkārtējo apbrīnam savas smirdīgās zeķes. Bet nu lielos vilcienos (un mazos autobusos) tas viss bija nogurdinošs padsmit stundu ilgs pasākums, kura galā mani sagaidīja nevis atsvaidzinošs vakars un mīksta gulta, bet fizisko un garīgo izturību izaicinoša Portlendas Oregonā priekšpusdiena ar gaisa temperatūru 35 grādi pēc Celsija. Starp lietām, kas mani šajā priekšpusdienā vēl sagaidīja, bija patīkams (ļoti?) ātrs brauciens taksometrā, kura šoferītis bija ļoti kolorīta melnas ādas krāsas persona baltā no Diddy vai Kanye zagtā kostīmā un baltā žokejcepurē ar Rendijam Džeksonam zagtu seju un brillēm (un es patiešām nevaru atcerēties, vai viņam bija kaklā zelta ķēde, vai nebija..). Varētu teikt, ka viņā bija viss, ko es no taksometra vadītāja jebkad varētu un gribētu vēlēties. Savukārt, starp lietām, kas mani šajā priekšpusdienā nesagaidīja, bija mana 2 gabalu bagāža ar drēbēm un visu pārējo. Kāds kaut ko kaut kur nebija ielicis un es biju tikai viens no apmēram 30-40 ļaudīm mūsu lidmašīnā, kuri "pie lentas" palika bešā un dabūja stāvēt stundu garā rindā, lai pieteiktu bagāžas iztrūkumu. Noklepojos "Typical!" (Bred Pits, "Friends") un apstrādāju situāciju pēc "mieru, tikai mieru" metodes, kā rezultātā ar pat gandrīz labu garastāvokli padusē izkāpu no lidostas un iekāpu iepriekšaprakstītajā taksometrā, kurš mani aizvizināja uz hoteli downtownā. Norēķinājos ar Tupaku (un nopriecājos par to, cik forši ir izdalīt twenties no sava twenties žūksnīša) un ieslāju savā viesnīcā un savā istabā. Bet līdz mieram un klusumam vēl bija kripatu pagaidīt. Nometu savas trūcīgās mantas, apbruņojos ar apņēmību un pēdējām spēka rezervēm, un izgāju atpakaļ uz karstās ielas, pēc viesnīcas recepcijas meitenes padoma apgāju ap diviem stūriem un ievēlos Macy's, lai iegādātos kaut kādu apģērbu vismaz pirmajai no sekojošajām dienām, ko arī kādas stundas laikā dabūju gatavu (ar to, kā izrādījās vēlāk, bija gana - savu bagāžu viesnīcā atradu jau nākamās dienas vakarā). Tad, apmēram plkst. 17os (ja atmiņa neviļ) beidzot biju gatavs darīt visam mieru - aizvilku biezos, gaismu necaurlaidīgos aizkarus, ietinos segās un izrubījos.

PART 2 - 29.jūnijs

Šī diena jau gan izdevās mazliet aizraujošāka. Sāksim kaut vai ar to, ka cēlos pulksten trijos naktī, lai dotos uz pirmo autobusu, kas transportē cilvēkus no Readingas taisnā līnijā uz Londonas LHR lidmašīnu aploku. Pa ceļam aizsūtījis tēvam vārda dienas apsveikuma īsziņu no Anglijas, tur nonācu apmēram četros un piecdesmit, lai konstatētu, ka starp-termināļu vilciens mani uz vajadzīgo ceturto termināli aizvizinās tikai plkst. 5:37 (za to četrās minūtēs), kad mana lidmašīna startē 6:30. Nu, neko, es jau pēc tabas tāds mierīgs jaunieties - to, ka sačurāšana biksēs vai sabļaušana un iespārdīšana vilciena virzienā neko īpaši nemainīs, es it kā saprotu. Tāpēc sēžu un gaidu, sagaidu, iekāpju un aizbraucu. Man priekšā pie čekina ir lēn-pakaļas britu pāris ar sīko britu groziņā (vai ratiņos.. varbūt bija ratiņi), kuriem pie tam vēl vesela armija ar dīvāna izmēra somām jāiečeko. Mazliet pagriežu zobus, bet nu rezultātā pat iečekojos pulkstenī, kurā sākas boardings - 6:00. Neko nenokavēju, visur iekāpu un aizlidoju. Uz Amsterdamu, jeb, kā pie sevis galvā viņu vairākkārt pieķēru sevi saucam - The 'Dam. Tik liela jātne (sākot ar celšanos 3os) vienam smirdīgam lidojumam 45 minūšu garumā - so not worth it. Anyway, ierodos AMS lidmašīnu aplokā, aizsūtīju tēvam vārda dienas apsveikuma īsziņu no Amsteradmas, uzčāpoju uz savu nākošo geitu, lai līstu iekšā lidmašīnā uz PDX lidmašīnu aploku Portlendā, Oregonā. Rinda gandrīz nekāda, toties rindas mērķis - tikt pie "intervijas" ar kādu no vīzdegunīgajiem holandiešu pīpētājiem, kas uzdod savus kontroljautājums par iemesliem, kāpec gan man, bālam austrumeiropietim, būtu kaut kas vispār meklējams kapitālisma mekā ar trīs burtu kodēto nosaukumu USA. Jāsaka, šitā intervija bija no visām piekasīgākā - ne man uz vīzu intervija bija tāda, ne pēc tam vēlāk Portlendā pie imigrācijas būdas. Labi, apmierināju holandiešu vīzdegunīgo bābu un bīdījos uz pašu geita waiting rūmi. Sagaidīju arī savu iespēju pirmo reizi dzīvē pavizināties ar relatīvi svaigo Airbus A330 (konkrētajam aparātam pirmais lidojums 2004.gadā versus smirdīgajiem mana vecuma Boeing 757 ar savu 1982.gadu). Jāsaka, iekārtojums visai svaiga un patīkama izskata - tiešām nav tev nekāds vecs Boeings. Izlasīju sēdekļa kabatas žurnālā arī konkrētās aviolīnijas direktora slavas vārdus minētajam aparātam - esot baisi jau nu ekonomisks - 35% mazāk apēdot par vecajiem briesmoņiem.

PART 1 - 28.jūnijs

Ja runājam par to (otro) dienas daļu, kas attiecās uz pašu ceļošanu, tad ši bija gluži jau nu parasta un pat prasta diena uz tai sekojošās fona. Ja soli pa solim, tad, viens, gauži garlaicīgā veidā no Ogres tiku aizvizināts līdz pat Lidostas slieksnim, kur, divi, arī pavisam garlaicīgā manierē nometu bagāžu drop-off caurumā, trīs, pie metāla detektoriem nebija pat kurpes jānovelk, četri, laiski iedzēru kafiju un apēdu dienišķo wrapu Coffee Nation'ā, pieci, iekāpu lidmašīnā, seši, izkāpu no minētās lidmašīnas Londonas LGW lidmašīnu aplokā, septiņi, jau gudrības agrāk šogad smēlies, iepirku biļeti vilcienam šoreiz automātā ar karti nevis kasē pie vīriņa, astoņi, iekāpu vilcienā uz Reading, deviņi, no tā paša vilcina arī pēc apmēram stundas Readingā izkāpu (pat nebija iespējas aizbraukt garām, jo minētā apdzīvotā vieta arī galapunkts), desmit, ar kājelēm aizripoju līdz vēl nesenās darbavietas birojam, kur ieguvu atslēgu no dzīvokļa, kur nauda guļ (jeb, precīzāk, slims Brendans uz dīvāna), uz kuru arī uzreiz, vienpadsmit, aizčāpoju, divpadsmit, izdzēru tēju un mazliet paskatījos ar vienu aci un Brendanu uz diezgan baudāmu tenisu televīzuorā, trīspadsmit, aizgāju gulēt.

Tagad te notiks tā, ka sekos vairāku ierakstu sērija par maniem pašreizējajiem piedzīvojumiem ārpus-Latvijā. Lai ieraksti runā paši, šis kalpoja kā ļoti īss ievadstāsts.